Latvijas Republikas Ministru kabineta tiesību aktu projekti
A A A
Valsts kancelejas jaunumi
Mīti valsts pārvaldē
Prezidentūra ES
Valsts kancelejas darbību reglamentējošie dokumenti
Valsts kancelejas budžets
Valsts kancelejas iepirkums
Komisijas, darba grupas un starpinstitūciju sanāksmes
Datu bāzes
Saites
Valsts kancelejas gada pārskati
Darbinieku kontaktu katalogs
Valsts kancelejas vēsture
Konference „Sociālie mediji un web@valsts pārvalde.lv”
Informācijas atkalizmantošanas iespējas
Saziņa
Kontakti

Brīvības bulvāris 36
Rīga, LV - 1520
Tālrunis: 67082800
e-pasts: vk@mk.gov.lv

Par grozījumu izdarīšanu likuma vienībā, kas pilnvaro Ministru kabinetu izdot noteikumus

print Nosūtīt
print Drukāt

Parlamentārajās demokrātijās īstenotais varas dalīšanas principa „līdzsvara un atsvara” (checks and balances) modelis pieļauj varas atzaru funkciju savstarpēju pārdali, ciktāl tiek saglabāts savstarpējais līdzsvars starp varas atzariem un netiek pārgrozītas to pamatfunkcijas. Mūsdienās vispāratzītas ir likumdevēja tiesības piešķirt izpildvarai ierobežotu kompetenci vispārsaistošu (ārējo) normatīvo aktu izdošanā. Tomēr, ņemot vērā, ka vispārsaistošu normu izdošana, ir likumdevēja pamatfunkcija, varas atzaru līdzsvara saglabāšanas nolūkā, valdība minētās pilnvaras nevar īstenot neatkarīgi no parlamenta vai nepakļaujoties tā kontrolei.1

Arī Latvijā Ministru kabinets ārējos normatīvos aktus var izdot tikai tādā gadījumā, ja likumdevējs likumā ir formulējis speciālu deleģējumu šāda akta izdošanai, strikti nosakot izpildvaras kompetences robežas. (Izņēmums ir Ministru kabineta iekārtas likuma 14.panta pirmās daļas 3.punktā ietvertais vispārīgais deleģējums, kas pilnvaro Ministru kabinetu izdot noteikumus, pastāvot noteiktiem apstākļiem.)2 Ministru kabineta noteikumu izdošanas tiesiskais pamats šaurākā nozīmē ir nevis noteikta likuma vienība konkrētā redakcijā, bet gan speciālais deleģējums jeb pilnvarojums, kuru likumdevējs formulējis attiecīgās likuma vienības ietvaros.

Kopsakarībā ar minēto, kā arī Ministru kabineta iekārtas likuma 14.panta pirmās daļas 2.punktā ietverto tiesību normu ir noskaidrojama likuma „Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību” 10.pantā ietvertās tiesību normas jēga. Proti, Ministru kabineta noteikuma spēka zaudēšanas cēlonis ir nevis attiecīgās likuma vienības formālā statusa izmaiņas, bet gan likuma vienībā ietvertā speciālā deleģējuma Ministru kabinetam izbeigšanās, kas ir Ministru kabineta noteikumu izdošanas un vienlaikus arī spēkā esamības un leģitimitātes tiesiskais pamats.

Izdarot likuma vienībā grozījumus, kas saglabā izpildvarai doto pilnvarojumu tā sākotnējā apjomā, Ministru kabineta noteikumu izdošanas un spēkā esamības tiesiskais pamats nezūd, līdz ar to nav īstenojušies nepieciešamie priekšnoteikumi likuma „Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību” 10.pantā ietvertās tiesību normas piemērošanai.

Minētais aptver arī gadījumus, kad likumdevējs izdara likuma vienībā grozījumus, kas saglabā izpildvarai doto pilnvarojumu, bet vienlaikus precizē tā adresātu atbilstoši status quo jeb faktiskajai situācijai, piemēram, aizstājot ministru ar Ministru kabinetu. Šādā gadījumā likumdevējs viennozīmīgi apliecina savu piekrišanu ne tikai izpildvaras izdoto normu saturam un atzīst tās par atbilstošām likumdevēja nodomiem attiecībā uz konkrētās sfēras normatīvo regulējumu, bet arī apliecina savu piekrišanu konkrētā izdevēja kompetencei. Izņēmums no minētā būtu tāda pilnvarojuma adresāta maiņa, kuras rezultātā pilnvarojums spēkā esošā normatīvā akta izdevējam tiek izbeigts, nevis piešķirts. Šādā gadījumā zūd tiesiskais pamats attiecīgā normatīvā akta spēkā esamībai, jo pilnvarojums ir adresēts citai institūcijai un, turpinot īstenot attiecīgā jautājumu normatīvo regulēšanu, attiecīgā institūcija darbotos ārpus savu pilnvaru robežām.

Ņemot vērā minēto, secināms, ka likuma „Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību” 10.pantā ietvertās tiesību norma nav piemērojama tajos gadījumos, kad likumdevējs izdara likuma vienībā grozījumus, kas saglabā izpildvarai doto pilnvarojumu, vienlaikus precizējot pilnvarojuma adresātu atbilstoši faktiskajai situācijai (t.i. normā minēto institūciju, piemēram, ministru, aizstājot ar Ministru kabinetu, kas faktiski izdevis attiecīgo likumpakārtoto normatīvo aktu).


Tieslietu ministrijas
Metodoloģijas un sistematizācijas departamenta
direktora p.i. Gundars Kauliņš
7036978,
gundars.kaulins@tm.gov.lv


1 Par varas dalīšanas principa izpratnes attīstības dinamiku un robežām mūsdienu parlamentārajā demokrātijā papildus skat. Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas judikatūru (spriedumi „Kalkar Case I (1978)” lietā (49 BVerfGE 89), „Judicial Qualification Case (1972)” lietā (34 BVerfGE 52) un „Emergency Price Control Case (1958)” lietā (8 BVerfGE 274)).

2 Par Ministru kabineta noteikumu izdošanas konstitucionālo un tiesisko pamatu papildus skat. Dišlers K. Latvijas valsts varas orgāni un viņu funkcijas. Rīga, 1925.

Atpakaļ  Uz augšu  Uz sākumlapu