Latvijas Republikas Ministru kabineta tiesību aktu projekti
A A A
Ministru prezidenta jaunumi
Ministru prezidenta funkcijas
Ministru prezidenta birojs
Ministru prezidenta vadītās padotības iestādes
Ministru prezidenta vadītās padomes un darba grupas
Ministru prezidenta runas
Ministru prezidenta ziņojumi
Ministru prezidenta pateicības un atzinības
Ministru prezidenta foto galerija
Latvijas Republikas Ministru prezidenti
Ministru prezidenta viesu grāmata
Saziņa
Kontakti

Brīvības bulvāris 36
Rīga, LV - 1520
Tālrunis: 67082800
e-pasts: vk@mk.gov.lv

Ministru prezidenta Einara Repšes uzruna Ministru kabineta sēdē 19.08.2003

print Nosūtīt
print Drukāt

Paldies Valsts prezidentei par uzrunu!

Patiešām, lielām lietām būtu jānāk vienmēr pirmajā vietā un maziem, sīkiem ikdienas kašķiem būtu jāpaliek ikdienas kašķu līmenī.

Protams, ka ir lietas, kuras mēs darām katru nedēļu, katru mēnesi, katru gadu. Budžeta veidošana un dažādas tādas lietas pieder pie šiem ikdienas kašķiem.

Ir skaidrs, ka, budžetu veidojot, katrs cīnās nosacīti par santīmu pie sava finansējuma, par latu pie sava finansējuma, un tur, kur cīnās, ir arī kāda argumentācija, kādi kašķi, bet tie ir tā arī jāuztver kā kašķi īstenībā par to, kā optimālāk un labāk sadalīt visas tautas nodokļos samaksāto naudu.

Šie sīkie kašķi tiks aizmirsti jau mēnesi pēc budžeta sastādīšanas, un īstenībā jau te nekādam pesimismam nav pamata, jo nākamajā gadā mēs tērēsim budžetā 150 milj. latu vairāk nekā šogad.

Tātad budžetā ir ļoti jūtams pieaugums, kas, protams, pozitīvi atsauksies uz Latvijas iedzīvotāju dzīvi un arī, tai skaitā, sadzīvi.

Tātad, tas strīds šobrīd ir par to, kā iespējami labi sadalīt šo budžeta pieaugumu, ko mēs esam kopīgiem spēkiem sastrādājuši.

Šis nav strīds par to, kā kaut ko atņemt vai samazināt. Šī ir diskusija faktiski par to, kā labāk sadalīt budžeta pieaugumu, kurš nākamajā gadā būs ievērojams un jo tālāk, jo vēl lielāks.

Tāpēc būtu pilnīgi nepiedodami, ja šie būtībā pārejošie kašķi mums aizēnos tālus, patiešām epohālus lēmumus, tādus ilglaicīgus lēmumus kā lēmumi par to, vai Latvija atgriežas Eiropā, vai paliek kaut kur pelēkajā zonā starp Eiropu un Krieviju. Tas ir lēmums par Latvijas nākotni, lēmums par mūsu atgriešanos Eiropā, lēmums par mūsu bērnu nākotni, lai viņiem būtu labāka un nodrošināta nākotne.

Lēmums par atgriešanos Eiropā būs lēmums par mūsu valsts drošību - ilgtermiņa drošību - gadu desmitiem un gadu simteņiem mērāmu.

Tas būs lēmums par mūsu tautas labklājības nodrošināšanu, mūsu ienākumu pieaugumu, un atkal, nedomājot gadu vai divus gadus uz priekšu, bet domājot par gadu desmitiem un simteņiem.

Tas ir lēmums, kura vēsturiskā nozīme šodien iespējams nav vēl visiem apjausta. Tāpēc ir tiešām skaidri jāsaprot, ka nekādas ikdienas domstarpības un nekādas pārejošas lietas, pie kurām es pieskaitu arī valdību, jo valdības nāk un iet, tās ir demokrātiskas valsts sastāvdaļa, nav saistāmas ar tādiem vēsturiskiem lēmumiem kā lēmumi par to, kur tad ir Latvijas vieta - vai mūsu vieta ir Eiropas civilizēto valstu vidū, kur mēs vienmēr īstenībā esam bijuši un piederējuši, vai mūsu vieta ir kaut kur pa starpu.

Atcerēsimies, ka pirmskara apstākļos mūsu pirmā brīvvalsts bija Eiropas valsts - viena no attīstītākajām Eiropas valstīm, kas tajā laikā sekmīgi konkurēja ar visattīstītākajām Eiropas valstīm un dažos rādītājos pat apsteidza mūsu kaimiņus, dažus apsteidza ar lielu uzviju.

Tagad mēs darām otrreiz to pašu pēc 50 gadu pārtraukuma. Mēs atgriežamies Eiropā. Atcerēsimies, ka Rīga kādreiz ir bijusi viena no Eiropas skaistākajām un attīstītākajām pilsētām. Un mēs tagad esam sasnieguši gandrīz to pašu, mēs atgriežamies Eiropā.

Atcerēsimies, ka Eiropas Savienība nav vis’ kādu pēdējo nedēļu laikā un birokrātu saujiņas veidota valstu savienība. Atcerēsimies, ka Eiropas Savienība veidojusies pēdējos 52 gadus.

Tas ir nopietns process, kurā mēs šobrīd esam kā dalībnieki, kā pilntiesīgi dalībnieki. Un vai tad tā būs, ka kādu ikdienišķu ķildu dēļ mēs kļūsim par pirmo valsti pasaules vēsturē, kura ir atteikusies no iespējas kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti. Nē, tā nebūs!

Dodoties pie referenduma urnām 20.septembrī, atcerēsimies, ka mēs balsojam par Latvijas nākotni. Atcerēsimies, ka mēs balsojam par mūsu bērnu nākotni, par valsts drošību ilgākā termiņā un par to, lai mūsu labklājības līmenis un ienākumi pieaugtu no gada uz gadu un lai mūsu iedzīvotāju dzīves līmenis atbilstu civilizētas un attīstītas Eiropas valsts dzīves līmenim.

Tāpēc kopā ar visu Latvijas tautu, kopā ar Latvijas inteliģenci, kopā ar Latvijas vadošajiem politiķiem šeit bez kādas partiju vai frakciju atšķirības mēs aicināsim tautu izlemt šo vēsturisko lēmumu atbilstoši tautas un valsts ilgtermiņa interesēm, aizmirstot uz to brīdi, ikdienas rūpes vai diskusijas, kādas ir bijušas un būs, bet tās netraucēs mūsu lielās lietas.

Paldies Jums, prezidentes kundze, par šo diskusiju!

Atpakaļ  Uz augšu  Uz sākumlapu