|
Godātie klātesošie!
Vispirms paldies tieslietu ministram Aivaram Aksenokam un visiem, kuri kopā ar viņu pašaizliedzīgi strādāja darba grupā, lai panāktu šo nenoliedzami Latvijai labvēlīgo rezultātu.
Panāktais mierizlīgums ar kompāniju TeliaSonera ir labs rezultāts, ko atzīst visi speciālisti, tajā skaitā ļoti pieredzējuši juristi un starptautiski profesionāļi. Faktiski tā ir Latvijas valsts uzvara.
Vērtējot mūsu pretprasību šķīrējtiesā, vispirms ir jāizvērtē sekojoši apstākļi:
Pirmkārt – varbūtība, ka tiesa pretprasību atzīs, nebūt nav iepriekš simtprocentīgi garantēta.
Otrkārt – apjoms, kādā tiesa to atzīs. Tas varētu būt stipri mazāks nekā Latvijas pretprasībā minētie nepilnie 600 miljoni latu.
Treškārt - pat, ja tiesa Latvijas pretprasības atzīšanas gadījumā nolemtu no pretējās puses piedzīt kompensāciju, nebija garantijas, ka to saņemtu tieši Latvijas valsts, nevis “Lattelekom”, kurā gandrīz puse pieder tiesvedībā iesaistītajai pretējai pusei. Savukārt zaudējuma gadījumā maksātāja būtu tieši Latvijas Republika.
Jāatceras, ka mūsu iesniegtā prasība faktiski bija atbilde “Tilts Communication” prasībai pret Latviju, un kā tāda viņa savu uzdevumu ir precīzi izpildījusi. Atcerēsimies, ka nevienam no daudzajiem satiksmes ministriem A.Šķēles, V.Krištopana un citās valdībās nenāca ne prātā celt kādu prasību pret “Tilts Communication”, ne arī sekot godīgai Jumta līguma izpildei. Un šajās valdībās satiksmes ministri ir bijuši A.Gūtmanis, V.Krištopans, R.Zīle, atkal V.Krištopans, A.Gorbunovs. Tikai A.Bērziņa valdības laikā – jau pēc 2000. gada – un arī tikai atbildot uz “Tilts Communication” pret Latviju celto prasību - tika noformulēta un iesniegta šī pretprasība.
Šobrīd mūsu valdība ir pielikusi punktu vairāk nekā 10 gadus ilgušam kļūdu un neizdarību maratonam. Mūsu valdība ir pieņēmusi atbildīgu un pārdomātu lēmumu, atrisinot šo jautājumu Latvijas valstij visizdevīgākajā veidā. Mierizlīgums ir viennozīmīgi par labu Latvijai, jo pasargā mūs no ļoti dārgas turpmākas tiesvedības ar apšaubāmi prognozējamu ieguvumu. Pasargā mūs no iespējamā zaudējuma riska; noņem slepenību šim jautājumam, tādējādi ļaujot valdībai atklātā veidā strādāt pie telekomunikāciju sektora politikas definēšanas. Un nekādā veidā mierizlīgums netiek saistīts ar privatizāciju, uzliekot Latvijai kādus pienākumus vai ierobežojumus.
Tomēr šķiet, ne jau speciālistu komentārs īstenībā kādu interesē. Kas tad interesē mūsu godāto opozīciju? Valsts intereses? Ziniet, nešķiet ticami. Paskatīsimies, kas ir parakstījis aicinājumu sasaukt šodien Saeimas ārkārtas sēdi - viskreisākie no mūsu opozīcijas – N.Kabanovs, J.Pliners, A.Aleksejevs, A.Tolmačovs. Visa plejāde. Jaunās valdības veidotāji, tā teikt, pilnā sastāvā... Lai nu ko, bet par Latvijas valsti jau nu viņi nedomā. Varbūt tā būtu vēlme turpināt Latvijas Republikai riskantu un dārgu tiesvedību? Tad jautājums - kādēļ? Valstiskus motīvus mēs jau diezgan pārliecinoši noraidījām. Neticami, ka tādi šobrīd vada gan Zaļo un Zemnieku savienību, Latvijas Pirmo partiju, Tautas partiju un it īpaši “rubikiešus” un sociālistus.
Kur tad ir paslēpta tā “āža kāja”? Kas tad ir īstenībā šīs ažiotāžas pamatā? Vai tā būtu tikai vēlme muļķot tautu ar demagoģiskiem lozungiem, graut Jaunā laika valdības padarīto un partijas atbalstu tautā? Jau ticamāk, tomēr bet arvien vēl nešķiet, ka tas būtu galvenais iemesls. Valdība jau ir atkāpusies, līdz ar to nešķiet loģiski sasaukt Saeimas ārkārtas sēdi, lai šo valdību vēl nokritizētu. Kas tad ir patiesie iemesli? Kas stāv aiz visas šīs mākslīgi radītās ažiotāžas?
Bet tad es padomāju par trim šādiem jautājumiem:
Pirmkārt – kas visvairāk prasīja par katru cenu atlikt šo Latvijai izdevīgo mierizlīgumu? Zaļo un Zemnieku savienība un “Neatkarīgā Rīta Avīze”.
Otrs jautājums, ko es sev uzdevu - ko visbiežāk minēja kā galveno trūkumu šim mierizlīgumam? Pirmpirkuma tiesības TeliaSonera uz Lattelekom kapitāla daļām.
Un trešais jautājums: kādēļ šis jautājums I.Emša Ministru Kabineta aizkulišu veidotājiem ir tik būtisks? Valstiskus motīvus argumentēti noraidām kā neticamus.
Sākotnēji, kad vēl tikai brīnījos par šīm apbrīnojami izteiktajām I.Emša aktivitātēm, mūsu valdība pārdomāja situāciju un konstatēja: nav pamata atlikt labi sagatavotu lēmumu par mierizlīguma noslēgšanu uz nenoteiktu laiku, tādējādi apdraudot paša mierizlīguma būtību. pašreizējā valdība līdz nākamā Ministru Kabineta apstiprināšanai ir pilnā mērā kompetenta un leģitīma. Nav nekāda iemesla valdībai nedarīt savu darbu un neapspriest un nepieņemt valstij svarīgus jautājumus. ar jaunā Ministru Kabineta veidošanu, ziniet, nu iet tā, kā iet. Nav prognozējams, kad īsti jaunā valdība varēs stāties pie savu pienākumu pildīšanas. par topošā Ministru Kabineta lojalitāti Latvijas valsts un sabiedrības interesēm, ņemot vērā, kas ir šīs valdības veidotāji, atļaujiet vienkārši pasmaidīt. Arī no šā viedokļa atstāt tik būtisku jautājumu izlemšanu gaidāmajai “sarkani zaļajai” I.Emša valdībai būtu, mazākais, bezatbildīgi.
Tie bija mani apsvērumi vēl pirms es konstatēju patiesos šīs saceltās brēkas cēloņus. Kad es pilnībā izpratu, par ko ir runa, biju patiesi šokēts. Viss nostājas savās vietās, kad mēs atbildam uz iepriekš minētajiem trim jautājumiem.
Tātad, pirmkārt, kas visaktīvāk prasīja atlikt mierizlīgumu? Zaļo un Zemnieku savienība un “Neatkarīgā Rīta Avīze”. Zaļo un Zemnieku savienība mums jau sen šķiet gandrīz kā Aivara Lemberga kabatas partija. Un kolēģi, kas visus šos 16 mēnešus ir strādājuši kopā ar Zaļo un Zemnieku savienību diendienā, labi saprot, par ko ir runa.
Neatkarīgā Rīta Avīze, savukārt, šķiet, tieši vai netieši, pieder Aivaram Lembergam. Un tādēļ, iespējams, atbilstoši saimnieka norādījumiem, bieži izceļas ar izteiksmes neobjektivitāti savās publikācijās. Atbilstoši Komercreģistra datiem, Neatkarīgās Rīta Avīzes izdevējs ir SIA “Mediju nams”, kurā 90,23% kapitāldaļu pieder uzņēmumam “Ventspils nafta”, savukārt atlikušie 9,77% - Preses namam. Preses nama kontrolpakete arī pieder “Ventspils naftai”. Tātad varam izdarīt ļoti ticamu pieņēmumu, ka mierizlīgumam visaktīvāk pretojās tieši Aivars Lembergs, un tagad arī citi oligarhi – jaunās valdības veidotāji.
Kādēļ? Šeit skaidrību palīdzēs ieviest atbilde uz otro jautājumu - kas tad visbiežāk tika minēts kā šā mierizlīguma galvenais trūkums? Pirmpirkuma tiesības! Bet kas ir pirmpirkuma tiesības? Tās nav veto tiesības. Veto tiesības TeliaSonera desmit gadus paredzēja Jumta līgums, bet tagad tas ir aizgājis vēsturē. Bet pirmpirkuma tiesības parasti izmanto, lai garantētu uzņēmumā iesaistījušās puses pret negodīgu un nepieņemami zemu kapitāla daļu pārdošanas cenu. Skaidrs, ja cena būs ļoti zema, otra puse izmantos savas pirmpirkuma tiesības. Ja cena būs adekvāta, pirmpirkuma tiesības var tikt un var arī netikt izmantotas. Latvijas valsts jebkurā gadījumā būs ieguvēja, jo saņems savu noteikto cenu no jebkura Lattelekom kapitāla daļu pircēja. TeliaSonera pirmpirkuma tiesību saglabāšana novērš iespēju privatizēt Lattelekom valsts kapitāla daļas neadekvāti lēti, kā tas, piemēram, notika Latvijas Kuģniecības gadījumā. Un, iespējams, tieši šis faktors ir par pamatu atsevišķu personu grupu paustajai neapmierinātībai ar mūsu valdības lēmumu. Teorētiski jau nākamais Ministru Kabinets varētu sakārtot jautājumu par Lattelekom pārdošanu par sviestmaizi, taču tad savas pirmpirkuma tiesības izmantotu TeliaSonera...
Tātad, lai cik šokējoši tas nebūtu, ļoti ticams, ka pret pirmpirkuma tiesībām iebilst tie, kas bija plānojuši paši nopirkt Lattelekom par sviestmaizi, vai arī iztirgot to par sviestmaizi saviem draugiem, partneriem, sponsoriem vai politiskajiem saimniekiem.
Kādēļ tas I.Emša valdības aizkulišu veidotājiem ir tik būtiski? No visa iepriekš minētā šķiet pilnīgi skaidrs, ka ne jau kādas valstiskas intereses vai apsvērumi, bet gan klaji merkantilas un materiālas, un, iespējams, noziedzīgas intereses, šķiet, ir vadījušas šos jaunās valdības veidotājus, un arī šodienas sēdes iniciatoru rīcību. Ja vēl atceramies, ka dažam labam oligarham pieder liels daudzums par lētu naudu iegādātu privatizācijas sertifikātu, tad šīs, iespējams, ieplānotās afēras apjoms būtu patiesi grandiozs.
Kas tad vēl palicis no lieliem un vērtīgiem valsts uzņēmumiem, ko vēl varētu prihvatizēt vai nozagt. Latvenergo. Bet šo uzņēmumu neļauj privatizēt likums, ko ar savu lēmumu politiskajai elitei toreiz veiksmīgi uzspieda tauta. Otrs vērtīgākais valsts īpašums ir valstij piederošās kapitāla daļas Ventspils naftā, bet ziniet, tur jau viss ir tā saorganizēts un sakārtots, ka par valstij piederošo daļu vērtību vēl zinātnieki strīdas. Nu un pēdējais ir Lattelekom - valstij piederošās 51% uzņēmuma kapitāla daļu.
Tātad, izskatās, ka mēs esam ne tikai noslēguši Latvijas pusei izdevīgu mierizlīgumu, bet arī novērsuši grandiozu un plānotu Lattelekom prihvatizācijas shēmu. Līdz ar to šķiet, ka šī, iespējams, plānotā afēra varētu būt arī viens no galvenajiem patiesajiem mūsu valdības gāšanas iemesliem.
Šāda ir mana analīze par pašreizējo situāciju ar mierizlīgumu par Lattelekom, kas ļoti interesantā kārtā sasaucas arī ar manu pašreizējo vērtējumu par politisko situāciju valstī.
Un tas man liek uzdot divus skaidrus un tiešus jautājumus I.Emša kabineta veidotājiem, Zaļo un zemnieku savienībai un arī pašam Indulim Emsim. Kādas vēl materiālas un, iespējams, pret valsts un tautas interesēm vērstas garantijas un solījumus jūs esat devis, vai plānojat dot sava topošā kabineta atklātajiem vai arī aizkulisēs esošajiem atbalstītājiem? Kādus tieši no valsts un latviešu tautas interešu viedokļa nepieņemamus politiskus solījumus jūs esat devis, vai plānojat dot sava topošā kabineta atbalstītājiem, īpaši galēji kreisā Rubika–Ždanokas bloka pārstāvjiem?
|
