|
Labdien!
Tādā dienā, kā šī, tādā vietā, kā šī, tādu cilvēku priekšā, kā jūs, ir grūti atrast maniem vārdiem pareizo toni, pat atbilstoši jūs uzrunāt. Sākt tā, kā jau svinīgās reizēs klājas, ar "Cienījamās dāmas, godātie kungi!"? Diez vai tagad šī būtu piemērotākā uzruna, kaut vai tāpēc, ka aizvadītajos piecpadsmit četrpadsmit gados tā ir pilnībā pazaudējusi savu agrāko izaicinājuma un "miera laiku" nostaļģijas pieskaņu. Varbūt uzrunāt jūs – "Dārgie cīņas biedri!"? Tā kā pārāk skaļi un bravurīgi. Tāpēc sākšu vienkārši – Trešās Atmodas dienu draugi!
Nav svarīgi, cik mums toreiz katram īsti bija gadu, jo mēs visi tās dienas atceramies kopējā nostaļģijā: jo tad patiešām mums saule spīdēja spožāk, debesis bija zilākas, bet mēs paši – baltāki, tīrāki un skaistāki.
Un tādēļ uz tiem, kas mums toreiz bija blakām, lai cik arī tālu mūs pēc tam dzīve nav aizmētājusi, satiekoties mēs raugāmies ar siltumu, un pretim saņemam tādu pašu siltu skatienu.
Bet ja nu tas tā nav, tad ar pašu cilvēku kaut kas nav kārtībā un jāsāk par viņu nopietni uztraukties.
Protams, kā jau jaunībā, pat ja runa ir tikai par politisko jaunību, mums piemita dabisks naivums. Debesis šķita tik tuvu, un viss tik ātri un viegli sasniedzams.
Tagad pie sevi jāpasmejas, kad atceries, kā viens no mūsu tā laika runas vīriem lielā pacilātībā pareģoja, ka pēc neatkarības atgūšanas Latvija 4 gadu laikā sasniegšot Somijas līmeni, un, pats galvenais, viņš tam arī ticēja.
Dzīvē viss izrādījās daudz sarežģītāk un negaidīti grūtāk. Mēs uz pašu ādas esam izbaudījuši to, ka nekas nenāk par velti, ka par visu ir jāmaksā. Esam sapratuši, ka tādu svētu vērtību kā brīvība neviens, pat ja gribētu, nevar mums uzdāvināt. Var vienīgi nākt mums talkā, lai sagrautu netaisnības un nebrīves valstību.
Taču brīvības un taisnības valsts jāceļ mums pašiem. Un vispirms – pašiem sevī.
Taču ar vienu no šajos gados mums dotajām mācībām mēs esam apraduši tikai pēdējā laikā. Jo tā mums visiem ir bijusi arī visgrūtāk pieņemama. Tā ir atziņa, ka dzīve mūžīgi nevar steigties aulēkšiem, ka pēc straujām pārmaiņu un pārkārtojumu vētrām, pēc tautas emocionālā pacēluma brīžiem nāk ilgi un nesteidzīgi jauncelsmes gadi.
Tādēļ mūsu visu pirmais pienākums ir nosargāt sevī atmodas ideālus uzturēt sevī to dienu enerģiju un apņēmību arī un ieguldīt nebeidzamo darbu rutīnā.
Vēsturē ir daudz piemēru tam, ka revolūcijas to īstenotājiem kļūst par sava veida narkotiku – viņi nespēj iekļauties rāmā ikdienā un tādēļ ir gatavi izraisīt jaunus karus un avantūras, pat pazaudēt visu reiz iegūto kā nevērtīgu, lai tikai savās asinīs atkal un atkal izjustu cīņas un pārmaiņu straujuma radītā adrenalīna uzplūdus.
Atskatoties uz mūsu valsts neilgo vēsturi, mēs arī tajā atradīsim daudz ilūziju un veltus pūliņus, aklu ticību pēkšņam "lielajam lēcienam", kas Latviju uzsviedīs Rietumeiropas līmenī, pārmēru cerības par vienas vai otras tautsaimniecības nozares iespējām atnest ikkatram ātru labklājību.
Jā, pēdējos gados mēs pārvaram savas agrākās alkas pēc vētrām, straujiem lēcieniem un adrenalīna dunas asinīs. Mēs samierināmies ar ikdienas darba nenovēršamību, apzināmies, ka šī valsts mums jāceļ, rūpīgi liekot ķieģeli pie ķieģeļa, sperot soli pa solim. Tomēr mēs varam sevi uzmundrināt, ka šie soļi Latvijai ir daudz platāki nekā vairākām kaimiņvalstīm. Arī tām, ko apskaužam un kam ceram līdzināties.
Valsts ekonomikas attīstības tempi izraisa starptautisku respektu, un tikai no mums pašiem ir atkarīga straujās gaitas saglabāšana.
Latvijas valdībām mēdz pārmest, ka aiz makroekonomiskiem rādītājiem tās neredzot dzīvus cilvēkus. Taču tikpat bīstama, ja ne vēl bīstamāka, ir tendence, piesaucot vienu vai otru neveiksmi, nepadarītu darbu, noliegt visu, ko mūsu tauta un valsts ir paveikušas.
Man pašam sāp sirds par tiem, diemžēl, daudzajiem līdzcilvēkiem, īpaši sirmgalvjiem, slimiem cilvēkiem un bērniem, kuriem Latvijas pārveidošanas gadi ir izrādījušies pārāk sūri. Taču žēlabas te man nelīdzēs, tikai godprātīgs un apņēmīgs darbs.
Man sāp sirds par to, ka vienotība un ticība nākotnei, kas stiprināja mūsu garu un sildīja mūsu sirdis Atmodas dienās, tik ātri sašķobījās un pagaisa atjaunotās Latvijas ikdienas rosībā.
Sāp sirds arī par tiem cilvēkiem, kas bija mums blakus tajā neaizmirstamajā laikā un kas neizturēja pārbaudi ne ar slavu, pat ne tik daudz ar varu, cik ar naudu. Viņi dažkārt atgādina tos Bābeles torņa celtniekus, kas, pazaudējuši kopīgu valodu, ir sākuši, kā rakstos stāstīts, turēt cits citu aizdomās. Tā vietā, lai mūrētu savus akmeņus celtnē, viņi ārdījuši tos laukā. Bet daži slēpuši tos azotē, lai izdevīgā brīdī gāztu kādam pa galvu.
Domāju, ka par to ir jādomā ikvienam no mums.
Latvijas tauta var pamatoti izvirzīt daudz nopietnu pārmetumu saviem un ierēdņiem. Jā, kļūdas bija neizbēgamas, trūka gan pieredzes, gan arī skaidra priekšstata par reālām grūtībām un ceļiem izvirzīto mērķu sasniegšanai. Bet vai tādēļ mums ir jānolaiž rokas un jāpavada laiks vienās žēlabās par to, ka dzīve nav uz burvja mājienu kļuvusi par mūsu seno dienu sapni?
Patiesībā mēs esam bagāti! Mums ir brīva un neatkarīga Latvijas valsts, kuras augšāmcelšanos mēs ne tikai vērojām, bet paši arī sekmējām, cik nu Dievs katram bija devis spēku, degsmi un ticību. Varam teikt, ka mums vienkārši paveicās, varbūt pat laimējās dzīvot brīnumaino vēsturisko pārvērtību laikā.
Jā, laimējās, taču galvenais: mēs kā pilsoņi un kā tauta kopumā izrādījāmies vēsturiskā izaicinājuma cienīgi! Par to mums ir tiesības būt lepniem.
Mums ir vajadzīga tāda vienotība un ticība sev, kāda valdīja barikāžu ugunskuru naktīs. Kad mēs sēdējām ap tiem plecu pie pleca, apzinādamies, ka pret tankiem mēs esam bezspēcīgi. Un tomēr nevarējām izklīst pa kaktiem, jo katrs bija uzņēmies atbildību par šo zemi un zināja, ka viņa vietā nav un nebūs neviena cita, kam šo atbildību uzkraut.
Mūsdienu izaicinājums, acīmredzot, mums nebūs tik draudīgs un bīstams. Cik zinu, vismaz pagaidām neviens nedraud uz mums šaut par to, ka kāpinām sava iekšzemes kopprodukta tempus vai pilnveidojam savu sociālās apdrošināšanas sistēmu.
Tauta var prasīt un tai ir jāprasa no saviem priekšstāviem viņu pašu doto solījumu un tautas izteikto vēlmju īstenošana. Taču vairākos gados ir izveidojies tāds stāvoklis, ka daļa tautas, nobalsojusi kārtējās vēlēšanās, it kā uzskata – līdz ar to viņu līdzdalība valsts pārvaldē izbeidzas, par visu atbild un pie visa ir vainīgi politiķi un ierēdņi. Bet viņi, pilsoņi, paši ir tikai cietēji. Un no viņiem nekas nav atkarīgs vismaz līdz nākamajām vēlēšanām. Iespējams, ka daļai no šiem cilvēkiem vienkārši ir kauns atcerēties, par kādiem avantūristiem tie acumirklīgā entuziasmā ir balsojuši. Un kādi darbi pēc tam ir sekojuši saldajiem vārdiem.
Iespējams, daudzi pilsoņi joprojām svēti tic, ka viņu labklājība pilnībā ir atkarīga no pareiza Saeimas balsojuma vai mainītas vēlēšanu sistēmas. Es nevaru cilvēkiem kaut ko pārmest tiem mūsu līdzpilsoņiem, kuriem cerības, pat ja tās ir aklas, spēj padarīt viņu sūro ikdienu gaišāku. Tomēr mums ir jāapzinās, ka vairoties no pilsoniskas atbildības un savām tiesībām aktīvi ietekmēt politisko varu, Latvijas sabiedrība izdarīs sev pamatīgu lāča pakalpojumu. Tāpēc plaisā, kas ir izveidojusies starp valsti un sabiedrību, demonstratīvā dalīšanās – "jūs tur augšā un mēs te apakšā", nav vainojami tikai politiķi un ierēdņi, valdība un valsts.
Ikkatram pilsonim ir jāizjūt sava atbildības daļa par to, kas šo gadu laikā pēc neatkarības atgūšanas nav izdevies vai darīts nepietiekoši. Pilsoniskas dusmas, kam neseko aktīva darbība, ir bezvērtīgas.
Mēs, politiķi un ierēdņi, neesam nekādi ragainie velni. Taču arī eņģeļi nekad nebūsim. Vien cilvēki ar savām vājībām un savām stiprajām pusēm.
Tāpēc ir jāapzinās, ka ne jau apgaismots premjerministrs vai Eiropas iestāžu prasības būs tas efektīvākais līdzeklis, kas nodrošinās caurskatāmāku pārvaldi un radīs tādus mehānismus, kas katram pilsonim un iedzīvotājam ļaus ne vien būt lietas kursā par pieņemamiem lēmumiem un likumiem, bet arī reāli piedalīties to izstrādāšanā.
Mēs, protams, cenšamies, bet valsts pārkārtojumu vezumam ir vajadzīga arī cita pātaga. Te ir vajadzīga katra cilvēka pārliecība par to, ka tā ir viņa valsts un tās labklājība ir arī viņa rūpe. Ka viņš ir ne tikai piederīgs šai valstij, bet arī ir līdzdalīgs tās likteņu noteikšanā. Pilsonisku apziņu nevienam nevar izsniegt kā personas kodu automašīnas numuru. To rast un stiprināt var tikai katrs cilvēks pats. Šajā ziņā esmu un būšu optimists. Es ticu tautas spēkam pārvarēt grūtības.
Sirds dziļumos katrā no mums joprojām ir dzīva tā laimīgā un lepnā Atmodas dienu izjūta, kad mēs katrs uzņēmāmies atbildību par savu valsti. To jau reiz teica Ojārs Vācietis, un es varu vien viņa vārdus vēlreiz atgādināt sev, jums un ikvienam šīs valsts pilsonim: "Tu esi Latvija!". Un piebilst klāt no sevis. Neviens cits, Andri, Jāni, Baiba vai Pēteri. Tikai tu.
Paldies par uzmanību!
|
