|
Godātā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie deputāti! Klātesošie! Visi klātesošie, ieskaitot mūsu godājamo opozīciju, jo šis ir valstiskas nozīmes jautājums. Šis ir starptautiskas nozīmes jautājums, kam nav un nedrīkst būt nekāda saistība ar iekšpolitiskiem strīdiem un diskusijām. Līdz ar to, es ceru uz objektīvu un patiesu lietas analīzi arī no mūsu godājamās opozīcijas – Tautas partijas frakcijas un pārējo puses.
Esmu aicinājis Saeimu šodien sanākt uz sēdi, lai apspriestu ļoti nopietnu un aktuālu tematu, proti, Latvijas nostāju Irākas krīzes jautājumā pasaules kolektīvās drošības sistēmas kontekstā.
Sēde ir sasaukta īstajā laikā - ne par agru, ne par vēlu. Bez kādas steigas, un tajā pašā laikā bez mazākās kavēšanās.
Vēl aizvakar mēs nevarējām par šo jautājumu runāt ne valdībā, ne Saeimā, jo tādējādi būtu atklājuši savu sabiedroto mums konfidenciāli uzticētās tālākas stratēģijas un rīcības plānus. Mēs nevarējām spert šo soli, pirms vēl sabiedrotie nebija skaidri pauduši savus nodomus, un pirms vēl nebija izsmeltas visas diplomātiskās iespējas. Šobrīd tāds brīdis ir pienācis, un, līdz ar to kā demokrātiskā valstī pienākas, mēs esam iekļāvuši šo jautājumu parlamenta dienas kārtībā – šodien un bez vilcināšanās, bez mazākās kavēšanās, tikko to atļauj apstākļi.
Pie jautājuma būtības. Iedomājieties situāciju, ka Latvijas pilsonis iet pa ielu un redz, ka kādam citam pilsonim uzbrūk huligāns. Iespējams, vājākam par šo huligānu, iespējams, vienam un izolētam. Pilsonis domā, ka labāk ir neiejaukties, jo ir bail. “Es neiejaukšos arī tāpēc, ka tas ir manas drošības garants. Ja es pats neiesaistīšos konfliktā, tad mani tas neskars.” Tā domā viens cilvēks, kas redz, ka huligāns aizskar vājāku, ka huligāns aizskar citu viņa līdzpilsoni, citu viņa biedru. Tā tas var turpināties līdz brīdim, kad šis huligāns tieši skars šo pašu pilsoni. Tādā gadījumā viņš pamatoti domās – kāpēc neviens no malas nepievērš uzmanību notiekošajam, kāpēc neviens nenāk palīgā, kāpēc neviens neaptur uzbrucēju un kāpēc visi blisina acis, bet neiejaucas. Tāda ir izveidojusies šī neiejaukšanās kultūra, kas ļauj atsevišķam bezkaunīgam huligānam dominēt, jo viņš zina, ka, ja kāds tiek aizskarts, maz ticams, ka citi līdzpilsoņi tomēr pievērsīs uzmanību. Drīzāk skatīsies pretējā virzienā, blisinās acis un domās, ka tā jau nav viņu darīšana, jo šobrīd viņus neskar. Tāda situācija nebūtu iespējama lepnu un drosmīgu cilvēku sabiedrībā. Tādā sabiedrībā, kur katrs sabiedrības loceklis, neskatoties uz to, vai viņš ir fiziski stiprs vai vājš, nekavējoties un bez domāšanas iejauktos, aizstāvētu vājāko. Tādējādi jebkurš huligāns, jebkurš, kas nostājas pret pastāvošo sabiedrisko kārtību, būtu spiests rēķināties ar to, ka pret viņu nekavējoties nostātos sabiebrība un viņš tiktu saukts pie kārtības. Tādā sabiedrībā huligānam nebūtu nekādas iespējas dominēt, nostiprināties.
Lai arī varbūt katrs atsevišķs huligāns ir stiprāks par katru no godīgajiem pilsoņiem atsevišķi, viņš noteikti ir vājāks par godīgajiem, miermīlīgajiem pilsoņiem kopā, ja tie darbojas vienoti, ja tie uzdrošinās stāties pretī netaisnībai, kad vien ar to saskaras. Tādējādi veidojas kolektīvās drošības sistēma, kas garantē drošību sabiedrībā.
Tātad, runa ir par kolektīvo drošību. Var jautāt – kāds tam ir sakars ar šodienas jautājumiem? Ļoti tiešs. Tāpat kā dažādi noziedznieki, huligāni un citi ļaundari ir jāaptur, pirms tie kļuvuši par labi organizētu un bruņotu mafiju, pirms tie kļuvuši par organizētās noziedzības centru, tāpat diktatori ir jāaptur pirms tie ieguvuši spēku, ietekmi un bruņojumu. Atcerieties vēstures mācības! Boļševikus neapturēja tāpēc, ka viņus sākuma periodā īstenībā neuztvēra nopietni. Pēc tam 70 gadus visa pasaule par to maksāja. Rezultātā miera laikā - bados, koncentrācijas nometnēs, tiešās represijās un apšaušanās ir gājuši bojā vairāk cilvēku, iznīcināti vairāk cilvēku nekā karadarbībā kopumā.
Arī kara, ja mēs runājam par Otro pasaules karu, varbūt nebūtu bijis, ja tolaik Hitlers un Staļins nebūtu vienojušies par Eiropas sadali. Kara, varbūt, nebūtu bijis, ja Hitlers tiktu savlaicīgi apturēts un viņam nebūtu ļauts nostiprināties ne politiskajā, ne militārajā ziņā.
Toreiz Nāciju līga un starptautiskā sabiedrība akli un pasīvi noskatījās, kā Hitlers pretēji visām tolaik pastāvošajām starptautiskajām saistībām nostiprinājās un apbruņojās. Viņi akli un pacietīgi noskatījās pat tad, kad šis diktators jau bija sācis savu netraucēto gājienu pāri Eiropas valstīm.
Arī Baltijas okupācija, kas tieši skar mūs, toreiz netika apturēta. Nāciju līga toreiz blisināja acis. Čemberlens, kad viņš atveda uz Britāniju ar Hitleru panākto vienošanos, nokāpa no kuģa ar vārdiem: “Es esmu atvedis Jums mieru.” Īstenībā bija atraisītas brīvas rokas karam.
Jūs teiksiet, ka tas viss ir noticis sen. Ziniet, nē. Vēstures mērogos tas ir noticis vakar. Jūs teiksiet, ka tas no mums ir tālu, ka Irāka ir tālu. Nē, tā ir blakus. Gribu minēt, ka šobrīd modernās raķetes no vistālākā zemeslodes punkta sasniedz otru zemeslodes pusi 20 minūšu laikā. Un jāņem vērā, ka raķetes ir iespējams izšaut no daudz tuvākām bāzēm, zemūdenēm un tā tālāk. Līdz ar to, tas ir mums blakus, mēs kā viens no demokrātiskās sabiedrības līdztiesīgiem locekļiem esam atbildīgi par kolektīvās drošības sistēmu uz zemes.
Ja runājam par vēstures mērogiem, tad atceramies neseno Miloševiča diktatūras ārdīšanos Balkānos. Arī toreiz starptautiskā sabiedrība ilgi klusēja un blisināja acis, pasīvi noskatoties, kā tiešā Eiropas tuvumā, faktiski Eiropas sastāvā, viens diktators slepkavoja savus pilsoņus. Toreiz starptautiskā sabiedrība ilgi diskutēja par to, ka mēs taču nevaram mest Miloševičam virsū kādu bumbu, jo varbūt cietīs kāds no nevainīgajiem civiliedzīvotājiem. Miloševiča miesassargs, piemēram. Tajā laikā neviens nerunāja par to, ka Miloševičs brīvi un netraucēti slepkavo savas valsts pilsoņus, nekavēti un mērķtiecīgi īstenojot genocīdu.
Tātad, tajos tāpat kā jebkuros citos apstākļos diktatora apturēšana īstenībā būtu vardarbības izbeigšana, nevis tās uzsākšana. Un par to es aicinu runāt šodien.
Es aicinu šodien runāt par kolektīvo drošības sistēmu. Beidzot, paldies Dievam, Dienvidslāvijas un Balkānu gadījumā šī malā stāvēšana, šī neiejaukšanās, kas ļāva slepkavot civiliedzīvotājus, tika pārtraukta. Žēl tikai, ka ar tādu novēlošanos, jo jau tik daudzi civiliedzīvotāji bija gājuši bojā, apglabāti masu kapos, bez jebkādām ceremonijām – iznīcināti, izšauti. Laimīgā kārtā tas tika izbeigts, un Miloševičs šodien tiek tiesāts.
Šobrīd mums ir cits bruņots un bīstams diktators – Sadams Huseins, kuram nedrīkst ļaut nostiprināties un apbruņoties kā savulaik mēs to atļāvām Staļinam, Hitleram, Miloševičam.
Īss šī diktatora politisks portrets, kurš Irākas vadībā ir kopš 1968.gada, bet kā vienpersonisks diktators, iznīcinot, izšaujot savus oponentus pats savā partijā, kļuvis 1979.gadā. Diktators, kurš nošāvis pats savas ģimenes locekļus, kuriem iepriekš bija solījis neaizskaramību. Diktators, kurš ir īstenojis genocīdu pats pret savu tautu, kuram ir masu iznīcināšanas ieroči un kurš ir tos lietojis. Tātad, ir jārunā nevis par to, kāpēc tagad starptautiskā sabiedrība, Latviju ieskaitot, nedrīkst vairs stāvēt malā un noskatīties, bet drīzāk ir jārunā par to, kāpēc starptautiskā sabiedrība ir tik ilgi ļāvusi šim diktatoram plosīties un apdraudēt Irākas cilvēkus un kaimiņvalstis, kāpēc Irākas, pašas Irākas cilvēkiem ir bijis jāpārdzīvo ķīmisko un bioloģisko ieroču posts, kāpēc viņiem ir jābūt tikušiem pakļautiem etniskajām tīrīšanām, un kāpēc Irākas tautām nav tiesību uz dzīvi brīvā, demokrātiskā valstī, kā tas notiek daudzviet citur pasaulē.
Gribu minēt Sadama Huseina ilustrācijas portretam tikai dažus faktus par kurdu piedzīvotajām šausmām un postu, par etniskajām tīrīšanām un genocīdu.
Šodien kurdi ir lielākā etniskā grupa, 25miljoni, Irākas teritorijā un bez savas valsts. Kurdi ir bijuši pakļauti nepārtrauktām etniskajām tīrīšanām un genocīdam. Par ko? Par centieniem iegūt autonomiju Irākas ietvaros, lai tādējādi atrisinātu vēsturiskās netaisnības.
Mīļie draugi, deputāti! Vai tas Jums neliek par kaut ko aizdomāties? Vai Jūs neatceraties analoģijas no Latvijas vēl pavisam nesenās vēstures?
Jau 1963.gadā aizsākās kurdu teritoriju etniskā tīrīšana un arabizācijas kampaņa. Kurdu apdzīvotajās teritorijās tūkstošiem kurdu māju ar buldozeriem tika noslaucītas no zemes virsas, iedzīvotāji pārvietoti uz citiem reģioniem vai iznīcināti. Savukārt, citi iedzīvotāji pārvietoti no Irākas dienvidiem un centrālās daļas uz valsts ziemeļiem – kurdu vietā. Vai Jums tas nešķiet pazīstami? Vai tas tieši neuzrunā katra latvieša sirdi, pieminot 1940.gada un 1947.gada izsūtīšanas un genocīdu, kas tika vērsts pret mūsu tautu?
1974.gads – etnisko tīrīšanu un arabizācijas kampaņas otrā kārta tika izvērsta, galvenokārt, pret Irākas režīmam ekonomiski un politiski stratēģiski svarīgajām teritorijām, naftas ieguvju rajoniem. Kurdi tika piespiedu kārtā pārvietoti, iznīcināti, ieslodzīti nometnēs un “kolektīvajās pilsētās”. Atkal tika iznīcināti kurdu ciemati, notika masu slepkavības, tika pielietoti ķīmiskie ieroči, saindētas dzeramā ūdens ieguves vietas. Skolās tika pārtraukta kurdu valodas mācīšana. 20 kilometrus plata josla gar robežu tika pārvērsta par cilvēkiem nepieejamo zonu. Ja vien kāds uzdrošinājās spert soli, tika nogalināts turpat uz vietas un bez iepriekšēja brīdinājuma. Vai tas Jums nešķiet pazīstami?
1984.gads – kampaņas trešā fāze, ko raksturo plaša ķīmisko ieroču pielietošana. Atkal turpinājās sistemātiska ciematu, mājokļu, baznīcu un mošeju iznīcināšana kurdu teritorijās.
Kulminācija tika sasniegta 1988.gadā tā saucamajā Anfālas operācijā, ko, starp citu, vadīja Sadama Huseina brālēns. Atkal ciemos tika lietoti ķīmiskie un bioloģiskie ieroči. Ikviens līdzeklis tika atzīts par gana labu, lai mazinātu kurdu pretestību un pašnoteikšanās tieksmes, tostarp arī “tīrīšanas”, kas paredzēja, ka iznīcināms ikviens vīrietis vecumā starp 15 un 70 gadiem. Paralēli pret šīm teritorijām tika pielietota ekonomiskā blokāde, cilvēki pārvietoti uz “kolektīvajām pilsētām” Irākas dienvidos.
Anfālas operācijas laikā septiņos mēnešos tika iznīcināti vairāk nekā 1200 ciemu, vairāk nekā 180 000 cilvēku tiek uzskatīti par bez vēsts pazudušiem un, visticamāk, ir nogalināti.
Tieši pirms 15 gadiem – 1988.gada 16.martā notika kurdu tautas vēsturē nežēlīgākais uzbrukums, pielietojot ķīmiskos ieročus. 5 000 no Halabžas pilsētas 50 000 iedzīvotājiem gāja bojā ķīmiskā uzbrukuma laikā, vēl 12 000 nākamajās trijās dienās. Joprojām – 15 gadus pēc ķīmiskā uzbrukuma – zinātnieki turpina atklāt jaunus faktus par pielietotajām ķīmiskajām vielām.
Kopumā Sadama Huseina režīma kampaņā Irākā – viņa paša zemes teritorijā – ir nogalināti vai bez vēsts pazuduši 300 00 cilvēku, iznīcināti vairāk nekā 4 000 ciemi un ciemati. Daudzi miljoni kurdu ir devušies bēgļu gaitās uz kaimiņvalstīm.
Papildus jāpiemin, ka Irāka ir agresorvalsts, kas ir uzbrukusi savām kaimiņvalstīm. Atcerēsimies astoņdesmito gadu konfliktu ar Irānu, un Kuveitu 1990.gadā, kur laimīgā kārtā karš tika ātri izbeigts, pateicoties mūsu sabiedroto un starptautiskās sabiedrības tiešai, ātrai un efektīvai rīcībai.
Tātad, diktatori... Mācība šeit viena un skaidra – diktatori ir jāaptur, pirms tie ir nodarījuši postu, un tas ietilpst starptautiskās sabiedrības kolektīvās drošības programmā.
Tagad par konkrēto gadījumu. Šim jautājumam ir vismaz 12 gadu vēsture. Tieši tik ilgi ir bijuši starptautiskās sabiedrības mēģinājumi atbruņot Irāku diplomātiskā un mierīgā ceļā.
Atcerēsimies, ka 1990.gadā, kad Irāka iebruka Kuveitā un okupēja mazo kaimiņvalsti, toreiz starptautiskā sabiedrība ieņēma vienotu nostāju un pieprasīja atbrīvot Kuveitu, taču Huseins to nedarīja. Acīmredzot, arī toreiz Huseins cerēja uz starptautiskās sabiedrības nespēju darboties vienoti, lai aizstāvētu savus principus. Huseins kļūdījās, viņam neizdevās sašķelt starptautisko sabiedrību, un Kuveita tika atbrīvota pāris dienu laikā.
Jau toreiz, pēc Irākas sakāves Kuveitā, ANO Drošības padome 1991.gada 3.aprīlī pieņēma rezolūciju Nr.687, nosakot, ka pamiers ar Irāku būs spēkā tikai tad, ja Irāka iznīcinās visus tās rīcībā esošos ķīmiskos un bioloģiskos ieročus, kā arī ballistiskās raķetes, kuru darbības rādiuss pārsniedz 150 kilometrus. Tātad, šobrīd Irākā likumīgi un legāli darbojas pamiera situācija, kuru starptautiskā sabiedrība ir uzturējusi pacietīgi un ilgi – 12 gadus. Kurā Irākai bija ļoti konkrēti un specifiski pienākumi, kas tai bija jāizpilda. Irāka toreiz akceptēja šos pamiera noteikumus, taču arī šodien, pēc 12 gadiem, mēs varam konstatēt vienīgi to, ka Irāka nav izpildījusi savas saistības un arvien turpina maldināt starptautisko sabiedrību un slēpt tās rīcībā esošos ieročus.
Jau pirmajā ieroču deklarācijā, ko Irāka iesniedza 1991.gadā, tika minēti vienīgi novecojuši ieroču veidi, un tikai 1992.gadā Irāka bija spiesta atzīt, ka tās rīcībā ir arī bioloģiskie ieroči.
Irākas uzvedība pirms 12 gadiem atgādina tagadējo, pēdējo četru mēnešu notikumus. Nekas nav mainījies!
Pagājušā gada 8.novembrī ANO Drošības padome vienbalsīgi pieņēma rezolūciju Nr. 1441, konstatējot, ka Irāka vēl joprojām pārkāpj ANO DP rezolūcijas, nav pildījusi tai uzliktās saistības un nav atbruņojusies. Rezolūcija noteica, ka Irākai tiek dota pēdējā iespēja, lai atbruņotos brīvprātīgi. Irākai tika uzdots par pienākumu nekavējoties, pilnā apjomā aktīvi sadarboties ar ieroču inspektoriem un veicināt atbruņošanās procesu. Tika noteikts, ka starptautiskā sabiedrība nav gatava akceptēt tās noteikto prasību nepildīšanu, un par to Irākai var draudēt visnopietnākās sekas.
Pieņemot šo rezolūciju, starptautiskā sabiedrība bija norūpējusies arī par to, ka Huseina rīcībā esošie masu iznīcināšanas ieroči var nonākt teroristu rokās un iespējamie postījumi un šausmas tādā gadījumā būtu neiedomājamas.
Varu minēt tikai dažus piemērus. Joprojām nav skaidrības par 1,5 tonnām VX nervu paralizējošās gāzes. 12 kilogrami šīs vielas saindē veselu kvadrātkilometru pilsētas teritorijas.
Viens litrs Sibīrijas mēra baciļu var nonāvēt miljonu cilvēku. Irāka nav spējusi ticami paskaidrot, kur ir palikuši tās rīcībā bijušie 10 000 litri šīs nāvējošās vielas.
Irāka ir sistemātiski pārkāpusi 16 ANO Drošības padomes rezolūcijas, kas pieprasīja atbruņošanos. Tā pārkāpa arī septiņpadsmito.
Pēc pēdējās rezolūcijas Nr.1441 pieņemšanas, Irāka iesniedza savu ieroču deklarāciju, kas ne ar ko neatšķīrās no iepriekš, 1998.gadā iesniegtās, un arvien turpināja uzturēt savus melus par to, ka tās rīcībā nav masu iznīcināšanas ieroču.
Tomēr pieaugot ASV, Lielbritānijas un citu sabiedroto militārajam spiedienam, viens pēc otra atklātībā nonāca fakti par Irākas ieročiem un patieso stāvokli. Pēkšņi, inspektori atrada 12 ķīmisko raķešu lādiņus, atklājas, ka al-Samud raķetes pārsniedz atļauto 150 km darbības rādiusu un tamlīdzīgi.
Iesniedzot deklarāciju, Irāka apsolījās pilnā apjomā sadarboties ar inspektoriem un veicināt atbruņošanos, taču mēs bijām liecinieki kaut kam pilnīgi pretējam. Inspektori bija lūdzēju lomā un viņiem bija jāmeklē “adata siena kaudzē”. Tikai divus mēnešus pēc pilnvērtīgas, aktīvas un nekavējošas sadarbības solījumiem Irāka atļāva izlūklidmašīnu lidojumus. Vēl līdz pat šai dienai inspektoriem nav izdevies brīvi intervēt zinātniekus un tehniskos darbiniekus, kas varētu sniegt informāciju par Irākas masu iznīcināšanas ieroču programmām.
Un visbeidzot - tikai tad, kad militārais kontingents Persijas līcī pārsniedza 200 000 militārpersonu, Irāka piekrita iesniegt informāciju par iztrūkstošo VX nervu gāzi, kurā kārtējo reizi apgalvoja, ka šāda veida ieroči tiem neesot.
Vai šo Irākas sadarbību var uzskatīt par nekavējošu, pilnvērtīgu, aktīvu un brīvprātīgu? Acīmredzami, nē. Vai militārajam kontingentam jāpieaug vēl desmit reizes lielākam, lai Irāka sāktu apsvērt atteikšanos no tās rīcībā esošajiem ieročiem? Acīmredzami, nē. Šis režīms nemainīsies. Šis režīms nemainīs arī savu attieksmi pret starptautisko sabiedrību, kaimiņvalstīm, saviem pilsoņiem un miera procesu pasaulē.
Ja reiz Irāka patiešām būtu bijusi gatava atbruņoties, pēdējie 12 gadi viņiem bija iespēja to darīt un demonstrēt. Tas netika darīts. Drīzāk Irāka cerēja, ka tai tāpat kā 1998.gadā izdosies sašķelt starptautisko sabiedrību. Citādi ir grūti izskaidrot šīs nedaudzās piekāpšanās īsi pirms izšķirošajām ANO Drošības padomes sēdēm. Diemžēl, šoreiz Irākai zināmā mērā ir izdevās sasniegt plānoto. ANO Drošības padome tika sašķelta. Sašķelta tika arī starptautiskā sabiedriskā doma. Taču vienlaikus ceru, ka šoreiz Sadama Huseina aprēķini nav bijuši pareizi. Pasaule vairs nevar pieļaut draudus, ka kāda diktatora masu iznīcināšanas ieroči var tikt vērsti pret kaimiņvalstīm vai nonākt starptautisko teroristu rīcībā.
Savu atbalstu ASV un gatavību piedalīties koalīcijā, lai atbruņotu Irākas režīmu, jau ir paudušas 45 valstis. Ir izskanējušās ziņas, ka arī Francija varētu piedalīties militārajā operācijā, ja Irāka pielietos ķīmiskos un bakterioloģiskos ieročus. Tas ir neapšaubāms solis pretī starptautiskās sabiedrības vienotībai, ko mēs vienmēr esam atbalstījuši un apsveicam. Tas mazina Huseina režīma iespējas kārtējo reizi izvairīties starptautiskās sabiedrības prasību izpildes.
Šis ir pietiekami svarīgs brīdis, lai pierādītu, ka mēs neesam gļēvulīga, maza un provinciāla valsts, kurai rūp tikai savas lokālās intereses. Ja mūs neaizskar, tad arī mēs neskatīsimies, kur huligāns uzbrūk vājākajiem, un tad brīnīsimies, ka mums arī neviens negribēs palīdzēt, kad pašiem tas būs nepieciešams. Pašlaik tiek izšķirts, kā pasaule nākotnē cīnīsies ar draudiem starptautiskajam mieram, drošībai un demokrātijai. Par to mēs šodien balsosim – par kolektīvās drošības sistēmu pasaulē. Un es ceru, ka šis balsojums būs pozitīvs.
Starptautiskās sabiedrības spēja stāties pretim Irākas radītajiem draudiem lielā mērā noteiks to, vai mūsu bērni dzīvos drošā pasaulē, vai arī pasaulē, kurā katram pietiekoši bezkaunīgam diktatoram būs bioloģiskie, ķīmiskie un kodolieroči. Piekāpšanās šodien Sadama Huseina priekšā mudinās totalitārus režīmus tiekties iegūt masu iznīcināšanas ieročus, lai nodrošinātu savu labklājību, neaizskaramību un dominanti pār kaimiņvalstīm.
Šodien mēs nebalsosim par karu, mēs šodien balsosim par miera nodrošināšanu pasaulē, par to, ka jebkuram diktatoram jāsaprot, ka viņiem ir jārēķinās ar uzvedības normām demokrātiskajā pasaulē. Zemeslode ir pietiekami maza, lai jebkurš šāds gadījums tieši un nepastarpināti skartu arī mūs.
Mūsdienu pasaulē drošība ir nedalāma, un valstis nespēj vienas pašas garantēt savu drošību. Mēs esam par drošību un tādas mums nebija 1940.gadā. Šodien tiek izlemts jautājums arī par to, vai Latvija saņems atbalstu tai grūtos brīžos vai atkal riskēs tikt izolēta tad, kad mums draudēs agresors.
Tiem, kas apgalvo, ka iesaistīšanās šobrīd tikai palielinās risku, der atcerēties, ka Indonēzija domāja līdzīgi. Arī viņus britu izlūkdienests brīdināja par iespējamajiem terora aktiem, taču, acīmredzot, Indonēzijā vairākums uzskatīja tieši tāpat – neiesaistīšanās ir drošības garants. Līdz notika Bali traģēdija, kas visu šo maldīgo ilūziju apgāza.
Latvijas sabiedrībai ir jāsaprot, ka mēs nevaram stāvēt malā un cerēt, ka mūs neviens neapdraudēs, jo mēs paši taču arī nevienu neapdraudam. Mums jāmācās no savām vēsturiskajām kļūdām. Arī pirms Otrā pasaules kara Latvija cerēja, ka lielvaru nesaskaņas to neskars, jo mēs nevienu neapdraudējām. Domāju, ka par šo savu kļūdu, par vilcināšanos noslēgt kaut vai militāru vienošanos Baltijas valstu starpā, esam samaksājuši pietiekoši dārgi un otrreiz vairs šo kļūdu neatkārtosim.
Nav taisnība, ka mazas valstis nevar ietekmēt starptautisko politiku. Gribu atgādināt, ka 1991.gadā, kad tas bija ļoti kritiski mūsu mazajai valstij, tieši cita maza valsts, Islande, bija pirmā, kas atzina mūsu neatkarību un tūlīt pēc tam otrā bija Dānija, tādējādi paverot ceļu pārējām valstīm darīt to pašu. Islandieši un dāņi toreiz neizvēlējās nogaidīšanas un bezdarbības politiku, un par to mēs viņiem vienmēr būsim pateicīgi. Šoreiz ir Latvijas kārta rīkoties līdzīgi.
Runājot par mūsu sabiedrotajiem, īpaši par attiecībām ar Amerikas Savienotajām valstīm, es gribu atgādināt, ka Baltijas valstis ASV politikā vienmēr ir tikušas uzturētas un lolotas. Mūsu iekļaušana, vardarbīgā iekļaušana PSRS, nekad visos 50 gados netika akceptēta no ASV puses. Un tie bija morāles principi, tās bija tikumiskās vērtības, kas toreiz ASV mudināja rīkoties tieši tā, nevis kādas merkantilas, ģeopolitiskas, politiskas intereses, kas, protams, varbūt toreiz viņiem būtu bijis izdevīgi – vienoties ar lielo, vareno Padomju Savienību, apstākļos, kad šķita, ka tā ir mūžīga un ka Baltijas valstis de fakto vienmēr tā arī pastāvēs šīs impērijas sastāvā.
ASV toreiz rīkojās atbilstoši saviem morāles un ētikas principiem, neatzina Baltijas valstu inkorporāciju PSRS. Mēs viņiem šodien esam par to pateicīgi. Latvijas brīvība šobrīd ir, lielā mērā pateicoties arī viņiem.
Tāpat varu minēt Vācijas Federatīvo republiku un Japānu, kur pēc amerikāņu militārās okupācijas šīm valstīm tika palīdzēts izstrādāt demokrātiskas konstitūcijas, tika sekmēta demokrātijas attīstība. Šodien Vācija, it sevišķi tā daļa, ko mēs zinām kā Rietumvāciju, un Japāna ir plaukstošas, attīstītas un demokrātiskas valstis.
Lūk, piemērs, kā rīkojās demokrātiska starptautiskā sabiedrība, kad ir novērstas diktatora briesmas, tad, kad ir sakauta totalitāra vara. Tas ir veids, kā tiek pavērts ceļš demokrātiskai attīstībai.
Arī tām muļķībām, kas varbūt šodien te izskanēs, ka īstenībā runa ir par naftu, es gribētu atgādināt pavisam vienkāršu argumentu. Ja šobrīd kādu interesētu nafta pasaules tirgū, tad vieglākais veids, kā to panākt, būtu vienkārši ļaut Irākai šo naftu tirgot. Patlaban ekonomiskā blokāde, kas ir vērsta pret Irāku, un aizliegums tai pārdot savu naftu, tiešā veidā traucē naftas pieplūdi pasaules tirgiem un tādējādi ir pretēji merkantilām interesēm. Taču, diemžēl, pat par to naftu, ko šobrīd Irākai tiek ļauts pārdot programmā “Nafta pret pārtiku”, iegūto naudu Irākas diktators nevis dod savas zemes cilvēkiem, bērniem, zālēm, medicīnas pakalpojumiem, bet izmanto savu piļu renovācijai un ieroču programmas attīstībai. Tātad, šodien kaut vai vienkārši turpinot Sadama Huseina režīmu, katru mēnesi dēļ bada un slimībām mirst ap 5000 cilvēku tikai tāpēc, ka viņiem nav pieejama nauda, ko savā kabatā iebāž diktators.
Tāpēc šobrīd runa ir par Latvijas iesaistīšanos miera, demokrātijas un starptautiskās kārtības pusē. Latvijas ārpolitikas panākumi nav automātiski garantēti tikai ar mūsu klātbūtni kādā no starptautiskajām struktūrām. Mums kā lepnai, neatkarīgai un stiprai valstij ir jārīkojas arī pašiem, atbilstoši saviem morāles un ētikas ideāliem.
Esmu pārliecināts, ka Latvija šodien to arī darīs.
Paldies par uzmanību!
|
