Problēmas, kas saistītas ar valsts pārvaldes iestādēs nodarbināto atbrīvošanu no amata un darba samaksas apmēra samazināšanu
1) Gadījumā, ja darbinieku atbrīvo no amata vai darba algu samazina padotības iestāde – iestādes lēmums, t.i. administratīvais akts var tikt apstrīdēts ministrijā. Tas nozīmē, ka apstrīdēšana saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 80.pantu, aptur tā darbību no dienas, kad iesniegums saņemts iestādē (jānorāda, ka visi šie lēmumi protams būs nelabvēlīgi administratīvi akti). Tātad:
- Attiecībā uz personu, kura šo lēmumu ir pārsūdzējusi, lēmums spēkā nestājas līdz ministrija to nav izskatījusi pēc būtības, t.i. + 1 kalendārais mēnesis, jo praksē lielākā daļa personu šos lēmumus apstrīd termiņa pēdējās dienās;
- Iestādei ir pienākums vēl vismaz mēnesi šim darbiniekam maksāt iepriekšējo algu (ko darīt situācijā, ja piešķirtais finansējums vairs to nepieļauj?) vai nodrošināt ar darba un amata vietu, kuras faktiski vairs nav;
- Ministrija, ņemot vērā, ka arī tās resursi tiek samazināti, šādu pārsūdzību apjoma pieauguma gadījumā, nevarēs garantēt, ka visās pārsūdzībās lēmums tiks pieņemts noteiktā mēneša laikā. Tāpat nav iespējams garantēt, ka ministrija šādus lēmumus var pieņemt ātrāk nekā noteiktais mēneša termiņš (turklāt, būsim godīgi, ministrija jau neko citu, kā atstāt spēkā padotības iestādes lēmumu, nevarēs darīt, jo finanses, lai atstātu spēkā iepriekšējo algu tā kā tā nav, atjaunot iepriekšējā amatā arī ne, jo vietas arī vairs nav);
2) Gadījumā, ja minētās darbības, t.i. samazina algu vai atbrīvo no amata, veic ministrija, tad saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 185.panta ceturtās daļas 6.punktu, minēto lēmumu apstrīdēšana tiesā, tā darbību neaptur!!!
Atliek vienīgi secināt, ka pie vieniem un tiem pašiem nosacījumiem (algas samazināšana vai atbrīvošana) padotības iestāžu darbinieki un ministriju darbinieki ir nostādīti atšķirīgā situācijā! Sekas – vienā gadījumā darbinieku atbrīvo noteiktā termiņā, otrā – pēc tam kad ministrija ir pieņēmusi gala lēmumu.
Priekšlikums: Izdarīt grozījumu Administratīvā procesa likumā nosakot, ka administratīvais akts, kas nodibina, maina vai izbeidz iestādes amatpersonas tiesisko statusu visos gadījumos uzreiz ir pārsūdzams tiesā!
3) Kā likumīgi un tai pat laikā racionāli, lai nodrošinātu iestādes struktūras optimizāciju un darba samaksas fonda samazināšanu, rīkoties situācijā, kad atsevišķi darbinieki, saprotot vai izdzirdot, ka tiek gatavoti attiecīgi iestādes lēmumi iepriekšminētajos jautājumos, sāk ilgstoši slimot? EM vismaz 2 padotības iestādēs ir šādi reāli gadījumi (piem., Valsts būvinspekcijā, darbinieks, kuru pēc 2 struktūrvienību apvienošanas pazemināja amatā, lēmumu termiņa pēdējās dienās protams apstrīdēja EM, vienlaikus sāka slimot. Būvinspekcijai tuvākajā laikā ir jāpieņem lēmums par algas samazināšanu visiem darbiniekiem. Tā kā minētā persona slimo, tad šis lēmums viņai būtu jānosūta ierakstītā vēstulē uz deklarēto dzīves vietu. Tai pat laikā jau esošā procesa ietvaros šī persona nav izņēmusi nevienu ierakstīto vēstuli, kuru tai ir nosūtījusi Būvinspekcija).
Reāli tas parāda, ka situācijā, kad darbinieks ir lojāls iestādei un saprot lietas būtību, piekrīt iestādes lēmumiem, viņam no noteiktā datuma maksā samazināto darba algu par reāli padarītu darbu. Tai pat laikā, kad darbinieks izmanto jebkuru paņēmienu, lai šāds lēmums nestātos spēkā, rodas situācija, ka šāds darbinieks vismaz uz kādu laiku ir nokļuvis pat priviliģētākā stāvoklī nekā viņa kolēģis.
Priekšlikums: izvērtēt iespēju izdarīt grozījumus likumā „ Par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009.gadā” vai Valsts civildienesta likumā vai Darba likumā (uzreiz nevaru pateikt, kas šajā gadījumā ir piemērotākais) nosakot, ka gadījumā, ja darba samaksa tiek samazināta visiem iestādes darbiniekiem (izņemot darbiniekus, kuru darba samaksa jau atbilst likuma „ Par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009.gadā” 8.panta nosacījumiem), ka:
- šādu lēmumu izpilde ir uzsākama ar attiecīgajā lēmumā noteikto datumu attiecībā uz visiem darbiniekiem (tai skaitā tiem, kuri ir slimi, atvaļinājumos, komandējumos, nepiekrīt vai atsakās iepazīties ar pieņemto lēmumu u.tml.), neatbrīvojot iestādi no pienākuma paziņot par pieņemto lēmumu noteiktajā kārtībā;
- Lēmums ir pārsūdzams tiesā.
4) Vienas pārsūdzētas lietas ietvaros Ekonomikas ministrija ir saņēmusi Valsts kancelejas skaidrojumu no kura izriet, ka problēmas ar administratīvā akta pārsūdzību un spēkā stāšanos nerastos, ja pašā lēmumā būtu noteikta tā piespiedu izpilde atbilstoši Administratīvā procesa 360.panta otrās daļas noteikumiem, t.i.
„Administratīvo aktu var izpildīt piespiedu kārtā jau ar spēkā stāšanās brīdi, negaidot, kad tas kļuvis neapstrīdams un līdz piespiedu izpildes sākumam vēl nav izpildīts labprātīgi, ja:
1) Piespiedu izpilde ar spēkā stāšanās brīdi paredzēta citā likumā (!);
2) Iestāde administratīvajā aktā īpaši nosaka, ka tas izpildāms jau ar spēkā stāšanās brīdi, pamatojot steidzamību ar to, ka jebkura kavēšanās tieši apdraud valsts drošību, sabiedrisko kārtību, personas dzīvību, veselību vai mantu;
3) Administratīvais akts izdots saskaņā ar šā likuma 69.panta pirmās daļas noteikumiem (piezīme: 69.panta pirmā daļa reglamentē administratīvā akta izdošanu mutvārdos, vai neievērojot administratīvā akta formu).
Ekonomikas ministrija konkrētajā lietā, izvērtējot iespēju atsaukties vai piemērot minēto 360.pantu, secināja, ka:
1) 1. un 3.apakšpunkts nav piemērojami, jo, pirmkārt ne Valsts civildienesta likumā, ne Darba likumā, ne arī kādā cita likumā, kas būtu attiecināms uz valsts iestādēm darba attiecību jautājumos, tas nav noteikts, otrkārt, lēmumu par atbrīvošanu vai darba algas samazināšanu objektīvi nevar paziņot mutiski vai neievērojot administratīvā akta formu;
2) 2.apakšpunkta piemērošana var nodarīt neadekvātu kaitējumu personai. Pieņemot iespēju darbinieka atbrīvošanas vai darba samaksas samazināšanas gadījumā pamatot, ka viņa turpmāka atrašanās amatā vai turpmāka esošās algas saglabāšana tieši apdraudēs valsts drošību, sabiedrisko kārtību, personas dzīvību (jāpieņem - kāda cita kolēģa), veselību vai mantu (vēršu uzmanību, ka minētajā normā attiecināmie nosacījumi un to skaits ir izsmeļošs, tas nav brīvi papildināms) iestādei šādi apgalvojumi būs jāpamato ar konkrētiem faktiem.
Būtībā, šādas normas piemērošana attiecībā pret darbinieku, kuru ir jāatbrīvo no darba nevis sakarā ar kādiem pārkāpumiem, bet gan iestādes reorganizācijas vai štatu samazināšanas dēļ, vai jāsamazina darba alga, tāpēc, ka nav pietiekošu finanšu resursu, varētu būt pamats prasībai pret iestādi par goda un cieņas aizskaršanu.
Gribētu atzīmēt, ka Valsts kancelejas prezentācijā, kas tika demonstrēta ministriju personāla daļu vadītājiem (š.g. 5.martā) arī ir norādīts, ka mēnešalgas samazināšanu varētu traktēt kā cilvēktiesību pārkāpumu.
Līdz ar to šajā situācijā iestādēm, noteikto uzdevumu izpildē (darbinieku skaita vai mēnešalgas samazināšana), ir jāizvairās no ļoti diskutablu normu piemērošanas.
Pieļauju, ka arī citām iestādēm varētu būt kas sakāms šajos un līdzīgos jautājumos, tāpēc, lai šajā sarežģītajā laikā valsts pārvaldē šādos jautājumos veidotos vienāda vai vismaz līdzīga prakse, būtu lietderīgi šos jautājumus izrunāt arī Juridisko dienestu vadītāju sanāksmē.
Ar cieņu,
Ekonomikas ministrijas
Juridiskā departamenta direktore
Džineta Innusa
|
