|
2010.gada 3. un 4.februārī Valsts kanceleja sadarbībā ar Tieslietu ministriju un Finanšu ministriju organizēja apmācību semināru par jaunākajām izmaiņā politikas plānošanas dokumentu izstrādē, sabiedrības līdzdalību attīstības plānošanas procesā un tiesību akta projekta anotācijas aizpildīšanas kārtību. Piedāvājām iepazīties ar pasākumā rādītajām prezentācijām:
Vispārēja informācija
Valsts pārvaldes reformas jautājumi kļuva aktuāli tūlīt pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas. Sistemātiska valsts pārvaldes reforma tika uzsākta 1993.gadā, kad tika atjaunots Ministru kabineta iekārtas likums, pieņemts likums par civildienestu un izveidota Valsts reformu ministrija, Valsts administrācijas skola un Valsts civildienesta pārvalde.
1995.gadā tika pieņemta Latvijas valsts pārvaldes reformas koncepcija, un kopumā 5.Saeimas laikā reformai bija prioritārs statuss. 1998.gada 10.martā Ministru kabinets akceptēja Valsts pārvaldes reformas attīstības stratēģijas līdz 2000.gadam realizācijas plānu, kur viens no prioritārajiem virzieniem bija nozaru institucionālās sistēmas sakārtošana, paredzot sakārtot nozares struktūras atbilstoši valdības stratēģiskajiem uzdevumiem.
Šajā laikā ir notikušas institucionālas pārmaiņas iestādēs, kas ir atbildīgas par valsts pārvaldes reformu – darbojies Valsts pārvaldes reformas birojs (1997.–2000.gads), īpašu uzdevumu ministrs valsts pārvaldes un pašvaldību reformas jautājumos (1999.–2000.gads), īpašu uzdevumu ministrs valsts reformu lietās (2000.–2002.gads).
Vienotu reformu noteica 2001.gadā pieņemtajā Valsts pārvaldes reformas stratēģijā 2001.–2006.gadam un tās īstenošanas plānā. Stratēģijas un plāna ieviešanu pārraudzīja Valsts pārvaldes reformas padome, kas ir konsultatīva institūcija un kuras sastāvā ir nevalstisko organizāciju, uzņēmēju, augstskolu, tiesu, pašvaldību, Saeimas un valsts pārvaldes institūciju pārstāvji. Plānošanas perioda beigās Ministru kabinetā tika apstiprināts informatīvais ziņojums "Par Valsts pārvaldes reformas stratēģijas 2001.–2006.gadam un Valsts pārvaldes reformas stratēģijas ieviešanas rīcības plāna 2001.–2006.gadam ieviešanu".
Kopš 2003.gada par valsts pārvaldes politikas veidošanu ir atbildīga Latvijas Republikas Valsts kanceleja. Politiskā atbildība par šo jomu pārgāja Ministru prezidentam, koncentrējot valsts pārvaldes politikas izstrādi valdības centrā. Valsts kancelejas Politikas koordinācijas departamentā tika izveidota Valsts reformu nodaļa (tagad – Valsts pārvaldes politikas nodaļa), kas pārņēma ar valsts pārvaldes politikas izstrādi un koordināciju saistītos jautājumus, bet pašvaldību politikas izstrāde un koordinācija tika nodota Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas pārziņā.
Turpmāko valsts pārvaldes politikas gaitu iezīmē Ministru kabineta 2007.gada 17.jūlija noteikumi Nr.501 "Grozījumi Ministru kabineta 2003.gada 8.jūlija noteikumos Nr.372 "Valsts pārvaldes reformas padomes nolikums"", grozot Valsts pārvaldes reformas padomes nosaukumu un pārdēvējot to par Valsts pārvaldes politikas attīstības padomi. Tādējādi valsts pārvaldes politikas plānošana no sistēmas reformām pievēršas tās attīstībai – aizvien vairāk pievēršoties kvalitātes, efektivitātes un labākas pārvaldības jautājumiem.
Ievērojama ietekme valsts pārvaldes reformas īstenošanā ir bijusi Pasaules Bankas, Lielbritānijas padomes, UNDP (United Nations Development Programe) un Eiropas Savienības atbalstam.
Valsts pārvaldes attīstības politikas galvenie virzieni
2008.gada maijā ir apstiprinātas pamatnostādnes valsts pārvaldes attīstībai nākamajam plānošanas periodam - "Valsts pārvaldes attīstības politikas pamatnostādnes 2008.–2013.gadam. Labāka pārvaldība: pārvaldes kvalitāte un efektivitāte". Tā izstrādei tika izveidota darba grupa, kurā piedalījās ministriju un nevalstisko organizāciju pārstāvji. Atbilstoši pamatnostādnēs noteiktajam, valsts pārvaldes attīstības politikas galvenie virzieni ir šādi:
1) politikas plānošanas un finanšu vadības sistēmas attīstība;
2) pārvaldes kvalitāte;
3) pārvaldes darbības tiesiskums;
4) cilvēkresursu attīstība valsts pārvaldē;
5) sabiedrības līdzdalība un sadarbība valsts pārvaldē.
Pamatnostādnes pieejamas arī angļu valodā.
Valsts pārvaldes institucionālā sistēma
Latvijas Republikas Satversmes 58.pants paredz, ka Ministru kabinetam ir padotas valsts pārvaldes iestādes. Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu, valsts pārvalde ir organizēta vienotā hierarhiskā sistēmā. Neviena iestāde vai pārvaldes amatpersona nevar atrasties ārpus šīs sistēmas. Valsts pārvaldes iestādes tiek iedalītas tiešās pārvaldes iestādēs un pastarpinātās pārvaldes iestādēs.
Tiešās pārvaldes iestādes ir visas iestādes, kas juridiski pieder pie Latvijas Republikas. Tās ir ministrijas un citas Ministru kabinetam, Ministru prezidentam vai ministram tieši pakļautas pārvaldes iestādes, kā arī to padotībā esošas iestādes. Ministrijas ir tiešās pārvaldes augstākās iestādes, kuru kompetencē ir valsts politikas izstrāde un kas ir tieši padotas Ministru kabineta loceklim. 2007.gadā Latvijā tādas ir Valsts kanceleja, 15 ministrijas un trīs īpašu uzdevumu ministru sekretariāti (kopumā 19 augstākās valsts pārvaldes iestādes). Augstākās iestādes statusam atbilst arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, kurš atrodas Ministru prezidenta pārraudzībā un ir atbildīgs par valsts politikas izstrādi un īstenošanu korupcijas novēršanas un apkarošanas jomā. Ministru kabineta locekļu pakļautībā atrodas 99 un pārraudzībā – 133 tiešās pārvaldes iestādes. Informācija par tiešās pārvaldes iestādēm ir publiski pieejama. Tiešās pārvaldes iestāžu datu bāze ir pieejama Ministru kabineta mājas lapā.
Pastarpinātās pārvaldes iestādes ir pašvaldību un citu atvasināto publisko tiesību juridisko personu izveidotās iestādes. Attiecībā uz pastarpināto pārvaldi prioritāra ir šo institūciju autonomija, tāpēc padotība Ministru kabinetam attiecībā uz tām nozīmē pārraudzību (tiesiskuma kontroli), proti, valdībai jāgarantē, ka pastarpinātā pārvalde tās autonomā kompetencē nodotos uzdevumus veic tiesiski.
Valsts pārvaldes institucionālās sistēmas galvenie elementi ir tiesību normās noteiktās valsts pārvaldes institūcijas, to savstarpējā hierarhija, kompetence, to dibināšanas un darbības noteikumi, lēmumu sagatavošanas un pieņemšanas procedūras.
|
